Kāda ziemas pēcpusdiena, balts ceļš… Aiz mašīnas loga sniegoti lauki, apsnidzis egļu mežs, mājiņas baltiem sniegotiem jumtiem, klusums. Sniega pārslas sitas logā, izkūst un noripo kā asaras pār vaigu… Un atkal ceļš…. Ceļš pie Eņģeļa… Pie Eņģeļa — Kazimirinas.
Šis stāsts atceļojis no 25.01.2015.
...un tad atveras durvis, un no puķu istabiņas man pretī raugās Eņģeļa acis un smaids. Manā priekšā stāv kundze, kura tikko nosvinējusi 96. ziemu. Viņa, atbalstījusies uz staiguļa, stāv stalta savā vecumā. Mugurā melna, svinīga kleita ar baltu apkaklīti, baltiem matiem kā sniegs. Un tā baltā, garā pērļu kaklarota…. Tik šarmanti!
Kādu mirkli raugos viņas sejā. Sejā, kuru klāj dzīves stāsts — grumbas. Izteiksmīgās grumbas stāsta par priekiem, vilšanos, lepnumu, pārsteigumiem, mīlestību, pārdzīvojumiem viņas cienīgajā mūžā. Par dvēseles piedzīvoto.
Kaut kāds neredzams spēks man liek pie viņas aizkavēties kādu mirkli. Bet patiesībā esmu nākusi pie viņas ar dāvaniņu — ledenītēm un tamborētām, siltām istabas čībiņām. Tajā mirklī mana nāciena mērķis pagaist kā nebijis, dāvaniņa ieguļas viņas drebošajā rokā, un viņa man jautā: “Vai tad par dāvaniņu nav jāskaita dzejolītis?” Apmulstu un saku: “Jāskaita gan, bet to laikam dara tikai mazi bērni.” Viņa bilst: “Es arī noskaitīšu par saņemto dāvaniņu.” Vairs neatceros, un pat nedzirdēju to, ko viņa skaitīja vai lasīja, jo tas nebija dzejolītis, bet gan kāds mazs stāstiņš. Es tikai raudzījos viņas sejā un klausījos viņas balsī…
Tad iestājās klusuma pauze, viņa paņēma manu roku savējā — darba sastrādātajā, drebošajā, bet mīļajā, un kādu laiku turēja. Tad noskūpstīja… Tajā brīdī sapratu, ka tā ir vislielākā pateicība mirklim no Mūžības. Viņas dzīvē es biju mirklis, bet viņa manējā — mūžība! Es biju kā smilšu graudiņš viņas sejas “dzīves grumbā”. Tajā brīdī laiks it kā apstājās, man pazuda vārdi, jo patiesībā tie bija lieki. Es sapratu, ka tādi mirkļi ir vissvētākie un vismīļākie. Un tie ir jāizbauda.
Es varu pateikties Dievam par to, ka deva man šo iespēju — satikt šo Eņģeli… Ka deva man iespēju būt šajā mirklī un pārdomāt dzīves vērtības. Tās bija piecas minūtes, bet cik daudz man tās lika saprast… Es ļoti ceru, ka liktenis man sniegs vēl vienu iespēju satikt šo Eņģeli un pabūt kopā. Kaut vai klusējot. Sajust viņas pozitīvo enerģiju, degsmi baudīt vecumdienas, un izskatīties tik labi un majestātiski. Kaut es varētu tā starot tādā vecumā kā šis Eņģelis — Kazimirina!
Mājupceļu tā īsti neatceros, jo acīs riesās asaras, prātā steidzās domas un bija tikai viens lūgums — sastapties vēl vienu reizi…
Es viņu satiku vēlreiz. Uzdāvināju viņai skaistu gultasveļu, krāsainu segu un spilvenu.
Tagad Kazimirina ir eņģelis debesīs…
Atceros uz nedaudz pakavējos šajā 2015. gada ziemā...
Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja