Cilvēks nevar dzīvot tikai no entuziasma
Par šo tēmu runāju un atgādinu gadu no gada, kā arī šonedēļ, Sociālās uzņemējdarbības konferencē, dzirdēju no NVO sektora un sociālo uzņēmumu vadītājiem domas par šo ... sabiedrībā nekas nemainās, mīti ir iesakņojušies pamatīgi spēcīgi ...
Sabiedrībā joprojām pastāv priekšstats, ka labdarība ir sirdslieta, tāpēc cilvēkiem, kuri to dara, būtu jāstrādā ar prieku, nesavtīgi un bieži vien bez jebkādas samaksas. Jo tā taču ir palīdzēšana citiem. Jo tas ir labs darbs. Jo to dara no sirds.
Taču ir kāda būtiska lieta, ko mēs bieži aizmirstam - arī cilvēkam, kurš palīdz citiem, pašam ir jādzīvo. Arī viņam ir jāpērk pārtika, jāmaksā par mājokli, elektrību, apkuri, transportu, sakariem un citām ikdienas vajadzībām. Arī viņam ir savi pienākumi, rēķini un finansiālas saistības. Arī viņam ir nepieciešama atpūta, miegs, laiks sev un iespēja parūpēties par savu veselību.
Tomēr, strādājot labdarības jomā, bieži rodas sajūta, ka šīs vajadzības kaut kādā veidā kļūst mazāk svarīgas. It kā cilvēkam, kurš dara labu darbu, būtu jāspēj iztikt ar mazāk. It kā viņa entuziasmam būtu jāaizstāj alga. It kā mīlestība pret savu darbu varētu apmaksāt ikmēneša rēķinus.
Taču entuziasms nav bezgalīgs resurss.
Sākumā ir ideja, pārliecība un milzīga vēlme kaut ko mainīt. Ir enerģija, drosme un ticība, ka iespējams radīt ko nozīmīgu. Cilvēks ir gatavs ieguldīt savu laiku, zināšanas, personīgos līdzekļus un spēkus. Viņš dara vairāk, nekā paredzēts. Strādā vakaros, brīvdienās un svētku dienās, atbild uz ziņām ārpus darba laika, risina problēmas, meklē sadarbības partnerus, piesaista finansējumu, organizē procesus un uzņemas atbildību par cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība.
Dažkārt tas kļūst par darbu 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, ne tāpēc, ka kāds vienmēr to pieprasa, bet tāpēc, ka sirds darbs nebeidzas līdz ar darba dienas beigām. Ja ir kāda problēma, tā paliek prātā, ja kādam nepieciešama palīdzība, ir grūti vienkārši pateikt: šodien vairs nestrādāšu, par to domāšu rīt.
Un tā cilvēks turpina. Dienu pēc dienas. Mēnesi pēc mēneša. Gadu pēc gada. Līdz brīdim, kad spēki sāk izsīkt.
Jo arī visstiprākajam cilvēkam ir savas robežas. Arī vislielākajam entuziastam kādā brīdī ir vajadzīga atelpa. Arī cilvēks, kurš no sirds tic savam darbam, var nogurt, vilties, zaudēt motivāciju un izdegt. Nevis tāpēc, ka viņam vairs nerūp citi, bet tāpēc, ka pārāk ilgi viņš ir rūpējies par visiem, izņemot sevi.
Un te ir svarīgi saprast - izdegšana nav pierādījums tam, ka cilvēkam trūkst sirds. Tā bieži ir sekas tam, ka viņš pārāk ilgi ir devis vairāk, nekā spēj atjaunot.
Mēs taču negaidām, ka ārsts, skolotājs, sociālais darbinieks vai jebkuras citas profesijas pārstāvis visu mūžu strādās tikai aicinājuma vārdā, nesaņemot par savu darbu samaksu. Mēs saprotam, ka profesionāls darbs prasa zināšanas, laiku, atbildību un atbilstošu atalgojumu.
Kāpēc tad labdarības jomā tas dažkārt tiek uztverts citādi?
Kāpēc no cilvēkiem, kuri palīdz citiem, tiek sagaidīts, ka viņi savu dzīvi, vajadzības un finansiālo drošību noliks otrajā plānā? Kāpēc vēlme palīdzēt tiek uztverta kā pienākums darīt visu bez maksas?
Sirds darbs nav mazāk vērtīgs par citu darbu. Tieši pretēji - tas bieži prasa milzīgu emocionālo ieguldījumu, pacietību un spēju izturēt situācijas, kurās rezultāts nav redzams uzreiz. Aiz katra īstenota projekta ir cilvēks, kurš domā, plāno, organizē, risina problēmas un uzņemas atbildību.
Arī šim cilvēkam ir tiesības saņemt samaksu par savu darbu. Nevis tāpēc, ka viņš vēlas nopelnīt uz citu nelaimes rēķina, bet tāpēc, ka viņa darbs ir reāls, vajadzīgs un nozīmīgs.
Labdarība nenozīmē, ka cilvēkam jāziedo sava dzīve, lai palīdzētu citiem.
Ja vēlamies, lai labie darbi turpinātos, mums jādomā ne tikai par tiem, kuri saņem palīdzību, bet arī par cilvēkiem, kuri šo palīdzību nodrošina. Par viņu iespējām strādāt ilgtermiņā, uzturēt sevi un savu ģimeni, pilnveidoties un saglabāt spēju darīt to, kam viņi tic.
Labdarība, kas balstās tikai uz viena cilvēka entuziasmu, personīgajiem līdzekļiem un spēju nemitīgi sevi iztukšot, nav ilgtspējīgs modelis.
Entuziasms var palīdzēt sākt. Sirds var dot spēku turpināt. Taču ilgtermiņā nepieciešama arī sistēma, finansējums, sadarbība un sabiedrības izpratne.
Mums ir jāiemācās novērtēt ne tikai palīdzības saņēmēju, bet arī palīdzības radītāju.
Jo aiz katras labas iniciatīvas ir cilvēks. Un cilvēkam ir vajadzīgs vairāk nekā tikai pateicība par paveikto. Viņam ir vajadzīga iespēja dzīvot, nevis tikai strādāt citu labā.
Labdarība ir sirds darbs. Taču sirds darbs neatceļ cilvēka vajadzības, tiesības uz atalgojumu un tiesības uz dzīvi ārpus darba.
Ja vēlamies, lai labais turpinās, mums ir jāparūpējas arī par tiem, kuri to rada.
Labdarība nav par velti. Mīti un patiesība
1. Mīts: Labdarība neko nemaksā.
Patiesība: Ideja ir bez maksas, bet tās īstenošanai vajadzīgi resursi, laiks un cilvēku darbs.
2. Mīts: Labdarības organizācijām viss tiek dots bez maksas.
Patiesība: Arī labdarībai ir administratīvie izdevumi, tehniskās izmaksas, loģistika un ikdienas pienākumi.
3. Mīts: Labdarībā strādājošajiem nav vajadzīga samaksa.
Patiesība: Arī labdarības jomā nepieciešami profesionāli, atbildīgi un motivēti cilvēki.
4. Mīts: Ja tā ir laba lieta, cilvēki palīdzēs paši.
Patiesība: Ar labiem nodomiem vien nepietiek. Vajadzīga komunikācija, organizēšana un ilgtermiņa sadarbība.
5. Mīts: Labdarība nozīmē tikai ziedojumu lūgšanu.
Patiesība: Tā nozīmē arī atbildību, uzticības veidošanu un solījumu izpildi.
6. Mīts: Labdarības rezultātus var sasniegt bez finansējuma.
Patiesība: Ilgtspējīgai palīdzībai nepieciešams stabils pamats.
Labdarība nav tikai vēlme palīdzēt. Tā ir reāla darbība, kas prasa laiku, darbu, zināšanas, atbildību un finansējumu.
Labdarības vērtību nenosaka tas, cik daudz tā maksā. To nosaka tas, cik daudz laba tā spēj radīt. Taču, lai šo labo darbu turpinātu, ir vajadzīgi resursi, ne tikai labi nodomi.
Kā šajā jomā var palīdzēt, veidot sadarbības modeļus, pašvaldības un valsts sektors, kā arī uzņēmēji? Te derētu padomāt un atrast reālus risinājumus! Ne rītdien, ne parīt, bet šodien ..... jo vēlāk=nekad!
Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja
